Konservēšanas process

Konservēšanas process aizsākās 18. gadsimta beigās Francijā, kad imperators Napoleons Bonaparts, bažījies par savu armiju pabarošanu, piedāvāja naudas balvu ikvienam, kurš varēja izstrādāt uzticamu pārtikas konservēšanas metodi.

Nikolass Aperts radīja ideju par pārtikas konservēšanu pudelēs, piemēram, vīnu. Pēc 15 gadu eksperimentēšanas viņš saprata, ja ēdiens ir pietiekami uzkarsēts un noslēgts hermētiskā traukā, tas nebojājas. Konservanti nav nepieciešami.

Anglis Pīters Durands veica šo procesu vienu soli tālāk un izstrādāja metodi pārtikas aizzīmogošanai neplīstošos skārda traukos, ko pilnveidoja Braiens Dorkins un Džons Hols, kuri 1813. gadā Anglijā izveidoja pirmo komerciālo konservu rūpnīcu.

Tā kā arvien vairāk pasaules tika izpētīts un apgādes armijas ieguva lielāku nozīmi, pieprasījums pēc konservētiem pārtikas produktiem auga. Tomass Kensets, kurš emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm, 1812. gadā Ņujorkā izveidoja pirmo ASV austeru, gaļas, augļu un dārzeņu konservēšanas iekārtu.

Vairāk nekā 50 gadus vēlāk Luiss Pastērs sniedza skaidrojumu konservēšanas efektivitātei, kad viņš varēja pierādīt, ka mikroorganismu augšana ir pārtikas bojāšanās cēlonis.

Dabiskā iespēja: mūsdienu konservēšana

Konservēšanas pamatprincipi nav būtiski mainījušies, kopš Nikolass Aperts un Pīters Durands izstrādāja šo procesu. Siltums, kas ir pietiekams, lai iznīcinātu mikroorganismus, tiek uzklāts uz pārtikas produktiem, kas iepakoti noslēgtos vai "hermētiski" traukos. Pēc tam konservētie ēdieni tiek karsēti zem tvaika spiediena 240-250 grādi pēc Fārenheita (116-121 grādi pēc Celsija). Apstrādei nepieciešamais laiks katram ēdienam ir atšķirīgs, atkarībā no ēdiena skābuma, blīvuma un spējas nodot siltumu. Piemēram, tomātiem ir nepieciešams mazāk laika nekā zaļajām pupiņām, savukārt kukurūzai un ķirbjiem ir nepieciešams daudz vairāk laika.

Apstrādes apstākļi ir izvēlēti tā, lai tie būtu minimāli, lai nodrošinātu, ka pārtika ir komerciāli sterila, bet saglabā vislabāko garšu un uzturvērtību. Visiem procesiem jābūt apstiprinātiem ASV Pārtikas un zāļu pārvaldei. Kad kannas ir noslēgtas un termiski apstrādātas, pārtika saglabā savu augsto ēšanas kvalitāti vairāk nekā divus gadus un ir droša lietošanai uzturā, ja vien trauks nav nekādā veidā bojāts. Un, tāpat kā mājas konservēšanas procesā, nav pievienoti vai nepieciešami nekādi konservanti.

Konservēšanas procesa darbību secība atšķiras atkarībā no produkta. Augļus un dārzeņus var nomizot vai bez kauliņiem, un pirms konservēšanas tiem var noņemt kātiņus. Daži dārzeņi tiek termiski apstrādāti, pirms tie tiek ievietoti kārbā, lai noņemtu gaisu un uzlabotu iepakojumu. (Padomājiet par lielāko daļu neapstrādātu vai vārītu spinātu) Skābās sulas, piemēram, apelsīnu un tomātu, un skābos dārzeņus, piemēram, skābos kāpostus, pirms ievietošanas traukos var sterilizēt. Jūras veltes parasti iepako pēc atkaulošanas vai lobīšanas, izņemot mazākas zivis, piemēram, sardīnes un anšovus, vai pat lasi, kuru kauli tiek mīkstināti, karsējot. Gaļu un zivis, tāpat kā tunci, pirms konservēšanas parasti vāra, lai mīkstums kļūtu mīkstāks, atdala no kauliem, sablīvē un ievieto kārbās ar atbilstošu šķidrumu.

Viena būtiska atšķirība mūsdienu konservēšanas procesā ir tā, ka lielākā daļa mūsdienu kārbu ir izgatavotas no pārstrādājama tērauda.

Iepakots svaiguma virsotnē

Lai nodrošinātu, ka pārtikas produkti ir iesaiņoti līdz svaiguma maksimumam, lielākā daļa konservēšanas iekārtu atrodas dažu jūdžu attālumā no ražas novākšanas vietas. Augļu un dārzeņu konservu rūpnīcas bieži var redzēt no laukiem, kur tiek novākta raža. Jūras velšu konservu fabrikas atrodas dažu minūšu attālumā no dokiem. Gaļu, zupas un sautējumus konservē telpās, kurās tie tiek gatavoti. Samazinot transportēšanu, tiek samazinātas izmaksas, kā arī tiek nodrošināts, ka pārtika, īpaši augļi un dārzeņi, tiek iepakoti, kad garša ir vislabākā.

Konservu uzturs

Tā kā konservi tiek iepakoti ražas novākšanas laikā, tie tiek iepakoti arī uzturvielu maksimumā. Pārtikai novecojot, tie sāk izdalīt dažas no savām būtiskām uzturvielām. Jo īpaši augļos un dārzeņos ir vislielākais uzturvielu saturs, kad tie ir nogatavojušies. Tā kā konservu rūpnīcas atrodas tuvu ražas novākšanas vietai, dažas barības vielas tiek zaudētas transportēšanas laikā. Saskaņā ar 1997. gada Ilinoisas universitātes pētījumu un citiem neseniem pētījumiem konservēšanas process faktiski var palīdzēt uzlabot noteiktu pārtikas produktu uzturvielu profilu. Piemēram, konservēti ķirbji satur 540 procentus no ieteicamās dienas devas A vitamīna, bet tikpat daudz svaigu ķirbju satur tikai 26 procentus. Citos pārtikas produktos, piemēram, konservētās pupiņās, ir augstāks šķiedrvielu saturs, un konservēti tomāti satur ievērojami lielāku likopēna daudzumu, kas ir būtisks fitoelements, nekā svaigos tomātos.

Drošības priekšrocības

Konservēšanas process tika izstrādāts, lai droši un ilgu laiku saglabātu pārtiku. Kad pārtika ir iepakota kārbā, tā tiek uzkarsēta līdz temperatūrai, kas nogalina visus zināmos mikroorganismus. Turklāt lielākā daļa pārstrādātu pārtikas produktu tiek rūpīgi uzraudzīti, izmantojot sistēmu, ko sauc par bīstamības analīzi un kritisko kontroles punktu jeb HACCP. HACCP sistēma identificē iespējamās piesārņojuma vietas pārtikas procesā un izveido kontrolpunktus, lai nodrošinātu, ka vienmēr tiek ievēroti augstākie iespējamie drošības standarti. Mūsdienīgie pārstrādātāji rūpīgi seko karsēšanas procesam, nodrošinot, ka tirgū nonākušie konservi ir patērētājam pēc iespējas drošākais produkts.

Pieejamie konservi

Gandrīz jebkuru novākto vai apstrādāto pārtiku var atrast kārbā. Patiesībā gadu desmitiem daudzi pārtikas produkti bija pieejami tikai kārbās. Mūsdienās patērētājam ir lielākas izvēles iespējas un bieži vien viņi var atrast svaigas un saldētas alternatīvas konserviem, taču konservi joprojām ir būtiska mūsdienu pieliekamā sastāvdaļa.